Padomi. Jo tas brīdis pienāks.

Kopš mana māte sev atklājusi interneta pasauli, ik pa laikam saņemu izdrukas par lietām, kas, viņasprāt, man varētu šķist interesantas vai arī noteikti būtu jāzin. Parasti izlasu un izmetu, bet lapu ar šiem padomiem neceļas roka mest ārā, jo liekas, ka pienāks tas brīdis, kad vajadzēs, (ja izmestu, droši vien pienāktu daudz drīzāk). Un man pat ir sajūta, ka kādam no jums tas varētu pienākt ātrāk par mani. Tad nu lūk:

Sarkanvīna traipi uz paklāja. Tad, ja pēc saviesīga pasākuma jāsecina, ka uz paklāja izveidojies sarkanvīna traips, efektīvs līdzeklis, kā no tā atbrīvoties, ir silts piens vai baltais vīns! Uzlej vienu no tiem uz traipa un uz kādu brīdi atstāj. Pēc tam traipus iztīri ar ūdeni, kas sajaukts ar mazgāšanas līdzekli.

Košļājamā gumija. Ja paklājā ieēdusies košļājamā gumija, to nevajadzētu censties izņemt ar rokām vai izmantojot kādu palīgierīci – tā nodarīsi tikai lielāku kaitējumu. Tā vietā vari izmantot ledus gabaliņus! Novietot tos uz košļājamās gumijas, kādu brīdi paturi, un pēc laika košļājamo gumiju varēsi viegli izņemt.

p.s. Ievērojiet, ka nav jāpērk nekādi īpaši līdzekļi, var vienīgi pārdomāt, kurā plauktā turpmāk glabāt vīnu un pienu.

Gatavoju. Nr.1: Vistas fileja maskarpones mērcē.

Labi. Neiztikšu es arī bez gatavošanas. Ar mani ir tā, ka, redzot kādu recepti, es to izgriežu ar domu, ka šo nu gan varētu kādreiz pagatavot! (Un tā jau gadiem viņas tur krājas.)

Otra lieta ir tā, ka pieķēru sevi pie domas, ka, principā, es visu laiku ēdu plus/mīnus vienu un to pašu – veikalā pērku vienus un tos pašus produktus, eju uz vienām un tām pašām iemīļotām vietiņām. (Es zinu, jūs visi tā darāt…)

Jā, nu tam ir pienācis gals. Sāku vilkt ārā:

Noteikti iesaku – ļoti viekārši, tiešām var sataisīt 20 min. (Norādītā cena gan nav patiesa, par to pat maskarpone nesanāk.) Un daži praktiski uzlabojumi:

- gatavoju wok pannā, (kā par brīnumu, nebija pat sarūsējusi);

- eļļu izmantoju vairāk un to, kas paliek pāri, kad izēd no burciņas kaltētos tomātus;

- vistas fileja man bija 4 gab. (vidēja lieluma), uz 3 cilv. tieši laikā;

- papildināju, cepot, ar kajenas pipariem, estragonu un indijas riekstiem beigās;

- adžika (olīvas arī) mierīgi var būt arī citas firmas;

- ēst mēģiniet ar kociņiem.

Bet vispār vissvarīgākās šeit ir zaļās olīvas, ja jums negaršo, pat nav jēgas sākt!

p.s. bilde ir no izgriezuma, man sanāca daudz skaistāk (nu, jo tajā wok pannā).

Perversā zviedru ģimenīte

Biju uz ‘Meiteni ar pūķa tetovējumu’. Tā neko ģimenīte… (es tādas grāmatas nelasu, tādēļ man nebija ne jausmas par ko tur būs.)

Bet man vienmēr tie skandināvi tādi drusku aizdomīgi likušies, (ir arī, kas to pierāda…Breiviks.) Un tas viss, neskatoties uz to, ka man pašai tur ir sava norvēģu ģimenīte. Bet nē. Nekas ārkārtējs gada laikā, ko pie viņiem pavadīju, neatklājās. Boooooring (:

Filma, (atskaitot tās perversijas un gadījumu ar kaķi), bija laba. Principā visu glāba 3 lietas -  Daniels Kreigs, protams, viņa drēbes (aplausi stilistam), un tā jaunā aktrise – Rūnija Mara. Kaut kas tik fascinējošs – tik vīrišķīga, bet tai pat laikā tik nenormāli iekārojama. Pat nezinu, kurš no viņiem abiem man patika vairāk.

Jaunā gada apņemšanās. Būs noņemšanās.

Tā kā ikdienā esmu novērojusi, ka lietas, ko es saplānoju un uzrakstu uz papīra es visdrīzāk izdaru, tad mēģinu šogad arī pieķerties pie Jaunā gada apņemšanās saraksta. Jāsaka, ka varu ievilkt ķeksīti par vienīgo šī gada sarakstā, (kas īsti pat nebija saraksts) – man ir kaķis.

Domāju, ka šogad varētu būt kādas 3 lietas, (jo nevajag jau arī sevi pārāk noslogot). Un viena noteikti ir praktiskas dabas – ierīkot sev mājās “bāriņu” (vismaz tā bērnībā man mājās sauca vietu, kur vecākiem stāvēja viss alkohols). Savādāk ievēroju, ka dažkārt esmu nonākusi situācijās, kad vienkārši nav ko iedzert. (Dalīt 3 mazos Tuborg aliņus uz 4 nav cool.)

O.k., man bieži mājās ir sarkanvīns (šobrīd turās pat veselas 4 pudeles, jo gada nogale tika salīdzinoši vētraini pavadīta), un pat gadās šampanietis ledusskapī, bet tie nav dzērieni, ko, kā mēs visi zinām, vajadzētu lietot vakara noslēgumā. Tapēc es esmu iecerējusi, ka man būs plaukts ar visādām smukām stipro dzērienu pudelēm. Nenoliegšu, ka iedvesma man bija šis:

Tagad vienīgi aktuāls ir jautājums – plaukts vai skapis; slēgts vai atvērts (ļoti kārdinoši varētu būt); uz ritentiņiem vai stāvošs; esoša vai jauna mēbele. Vai varbūt man vajadzētu ieviest šādu, komiski-kosmisku globusa risinājumu? Jūtu. Būs noņemšanās…

Mani svētku novēlējumi

Ziemassvētku vakars, lai ir jauks, jautrs un patīkams. Tāds, kas veldzē pēc steigas un stresa gada garumā, (lai līdz tam nonāktu).

Jaunajā gadā – gūt baudu no katra dzīves mirkļa, lai ko arī darītu.

Meklēt un rast risinājumu sevī, jo ar sevi sarunāt īstenībā ir ātrāk un vienkāršāk.

Mieru pieņemt visu, kas notiek, un saglabāt ticību, ka uz labu!

Laimīgu!!!

Kauns būs šausmīgs…

Es diezgan skeptiski izturos pret masu sajūsmas apņemtām norisēm un pasākumiem, tādēļ pat neapsvēru koncerta Instrumenti apmeklējumu un arī projekts Viegli mani nav nekādi spējis aizraut. (Pieļauju, ka tās ir gadiem ilgas salīdzinoši neprātīgas fanošanas par Prāta vētru sekas.)

Šajā kategorijā iekļaujas arī ažiotāža, kas tviterī (manā sekojamo lokā) brīžiem tiek radīta ap noteiktiem izdevumiem – žurnāliem. Lai arī es tos patērēju salidzinoši lielos daudzumos, vienmēr pie sevis nodomāju – nu kas tad tur TĀDS var būt???

Bet tad es izlasīju to Ievas Zībārtes eseju pēdējā Deko, (kas jāpiekrīt tiešām ir ļoti labs žurnāls), un man tiešām gribas pateikt PALDIES. Labākais (un noderīgākais), ko pēdējā laikā emu lasījusi (nu, protams, aiz Ērika Stendzenieka Playboy intervijas.) Es pati neesmu baigā krājēja, bet vienmēr ir tās šaubas – ja nu tomēr, kaut kad…, bet skaidrs, ka NĒ, NĒ, NĒ!

Citēju: “…Kauns būs šausmīgs, tāpēc iesaku visu darīt ātri – mest maisos un kastēs nežēlīgi un tūlīt nest prom un pēc tam mazliet iedzert….”

Jauns gads, veca Mišela

Biju uz filmu Jaungada nakts. Kamēr skatījos, patika, brīžiem smieklīgi. BET TAD ES SAPRATU – tur viss bija izskaitļots, lai patiktu visplašākajai mērķauditorijai. Sākot no Roberta de Niro līdz pat Aštonam Katčeram. Un man ļoti kādreiz (tiešām ar uzsvaru uz kādreiz) patika Bon Džovi, bet nu ne jau ar šādu frizūru… Labi, nav jau tas viss nekāds lielais pārsteigums, tā jau viņi tās filmas taisa!

Bet šoks Nr.2 – Mišela Feifere bija VECA , viņa spēlēja vecu sievieti, ko es pat sākumā neatpazinu. SKAISTĀ MIŠELA NO BALTAJIEM OLIANDRIEM…

(Starp citu tikko sestdien vakarā rādīja to filmu LTV7)

Jogurta pasakā

Vakar biju fantastiskā vietā. Aizskrēju pusdienslaikā sataisīt nagus un atpakaļceļā ieslīdēju vietā, kas saucās Yo-Yo Frozen Yogurt (Barona iela 10, kur agrāk bija Elegants apavu veikals). Līdz šim biju gājusi garām, jo vizuāli man tas iestādījums liekas ļoti neglīts.

Bet. Frozen Yogurt jau pats par sevi izklausās vismaz setiņreiz veselīgāk, nekā saldējums. Meiteņu auditorija jau ar to vien ir paņemta, bet es, personīgi, sajutos kā bērns mantu veikalā.

Brīdinu – vispirms, kad ieiet, nevar saprast, kas notiek, bet ir jādara tā – jāpaņem trauciņš un tad vispirms jāpilda iekšā kads no jogurtiem pie tālākās sienas. Pēc tam var bērt un liet virsū visu, ko sirds vēlas. Un tur tiešām bija viss, ko varu iedomāties uz saldējuma (atvainojos, saldētā jogurta) un arī lietas, ko pat nevarētu iedomāties – kaut kādas krāsainas gumijkonfektes…. Bet zinu, ka arī tām ir daudz cienītāji. Tad tur visu tā saspiež un saber un beigās pie kases vienkārši maksā par svaru.

Jā. Tas Tev nav kārtējais bulciņu veikals!

Es ēdu: jogurts parastais un ar Maskarpones siera garšu, apbērts ar balto šoklādi, mandelēm un zemenēm.

60to sestdiena

Pagājušo sestdienu pavadīju pilsētā. (Nu es lielāko daļu weekendu šājā gadalaikā pavadu Rīgā, bet šoreiz es tiešām biju izgājusi pa centru.) Bilance – 2 izstādes, Berga bazāra krāmu tirgus (jauni vintage auskari ar ziliem akmeņiem), sushi…. līdz Baltajai naktij vairs netiku.

Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādē no Parīzes „No mini līdz maksi. 20. gs. 60. gadu mode” pat nevarēju saprast, kas man patīk labāk – kleitas vai fotogrāfijas pie sienām.

Laime pirmdienā

Pirmdienas, kā dienas, nerada sevišķi patīkamas asociācijas, lai arī varētu domāt – jaunas nedēļas sākums, var sākt jaunu dzīvi…, bet nav jau nekāds Jaunais gads… Šonedēļ man bija citādi – ne nu gluži Jaunais gads, bet, beidzot, es trāpīju tajā ballītē, kur meitenes mainās ar drēbēm. (Kādus divus ielūgumus biju palaidusi garām.)

Pie Unas braucu ar domu tīri tā iedzert vīniņu, (atzīmēt, ka ne tik jaukā diena aizvadīta), nu un paskatīties, kā tad tas viss notiek!? Beidzās ar to, ka mājās atgriezos ap pusnakti – pilnu somu (arī jaunu) ar jaunām drēbēm, bezgala pārlaimīga (sajūsmināta).

Daži vērtīgi secinājumi:

• Man ir tiešām ļoti maz drēbju (nu tagad jau ir vairāk).
• Es droši pirkšu daudz vairāk drēbes, jo tagad redzu tam iemeslu. (Un nākamreiz man būs jau kauns ierasties tikai ar vīna pudeli, ko pati arī izdzeru.)
• Laikam jātiek galā ar to neērtības sajūtu, ka gribās visu laiku teikt: “Tev tiešām to vairs nevajag? Ja nu kas, es varu atdot atpakaļ! Nu, arī rīt, ja Tu pārdomā!” (jo, ja jau vajadzētu, tad neatdotu).
• Nebūtu slikti notivēt pa vienu izmēru. Bet nu ar jauniegūtajiem Anetes superšaurajiem svārkiem, es pieņemu, ka tas notiks pats no sevis.

p.s. Un vēl Una pagatavoja lielisku lēcu sautējumu. Es vienmēr apbrīnoju tās sievietes (savu māti ieskaitot), kas var uz 10 min. nostāties pie plīts, kaut ko drusku sagriezt, un rezultātā ir kas tāds, kam man pagatavošanai noteikti vajadzētu recepti, vismaz uz A4 lapas!